Pārmaiņas būs. Patiesībā, tās jau notiek.

Pārmaiņas būs. Patiesībā tās jau notiek

Lai būtu laba veselība, vispirms ir jāgrib, lai tā būtu laba, – gan valsts, gan indivīda līmenī. Veselība un izglītība ir jomas, kam ikvienā valstī būtu jābūt prioritārām, jo bez veseliem cilvēkiem valsts nevar pastāvēt, tāpat kā nevar pastāvēt bez gudriem cilvēkiem, tāpēc šajās divās jomās būtu jābūt stingrai un tālredzīgai politikai.

Cilvēki vienmēr slimos, bet valstij būtu jābūt ieinteresētai, lai cilvēki ir veseli. Un būtu labi, ja tā atbalstītu veselības veicināšanu, – veselīgu pārtiku, veselīgu dzīvesveidu. Diemžēl mums jau gadiem nav tālredzīgas veselības politikas. Gada sākumā bija runa par to, ka onkoloģijā homeopātija varētu būt viena no alternatīvām terapijas metodēm vēža slimnieku ārstēšanā. To nevar nenovērtēt, taču tā ir cīņa ar sekām. Man patiktu, ja mēs nepazaudētu veselību. Nevis atgūtu, bet nepazaudētu.

Mūsu klīnikā ir ļoti daudz klientu, kas jau sākotnēji izmanto iespēju konsultēties ar speciālistiem, lai dotu savam bērniņam to vislabāko. Tikko bērniņš ir piedzimis, viņi nāk pie homeopāta, pie osteopāta, runā ar uztura speciālistu, lai pareizi ēstu, vingrina bērniņu pie fizioterapeita, un tas ir tas, ko cilvēks var darīt un dara sava bērna labā.

Lielā diskusija par potēm – tas ir tieši tas pats: iedot savam bērnam vislabāko. Izvērtēt – vajag vai nevajag, kaitīgi vai nekaitīgi, kas ir kaitīgāk – saslimt vai sapotēt? Tas ir katra vecāka paša lēmums, ne mans, ne ģimenes ārsta lēmums, bet, lai to pieņemtu, ir jāzina abas puses – kas ir slimība, un kas ir rakstīts vakcīnas anotācijā. Pilnīgi visām ķīmiskām zālēm ir blakusparādības jeb blaknes. Kad skatāmies televīzijā reklāmas par vitamīniem, mūs brīdina, ka pirms lietošanas vienmēr jāizlasa instrukcija un jākonsultējas ar ārstu vai farmaceitu. Potējot mēs pēkšņi uzticamies. Kāpēc vitamīniem neuzticamies? Un kāpēc potēm uzticamies? Tas ir daudz nopietnāk! 

Ja es mūsu klīnikā vakcinētu bērnus, noteikti dotu vecākiem parakstīt dokumentu (tāpat kā to dara ģimenes ārsti ar bērniem, kurus vecāki izvēlas nepotēt), ka viņi ir informēti, kādas problēmas var būt no konkrētas vakcīnas. Un noteikti dotu lasīt vakcīnu anotācijas. Tas radinātu cilvēkus uzņemties atbildību. Un radinātu domāt, nevis akli pieņemt citu viedokli.

Patlaban sabiedrība ir sadalīta divās daļās – tie, kas nepotē, uzņemas atbildību, tie, kas potē (viena liela daļa, manuprāt, lielākā daļa) peld pa straumi.

Mums visiem un katram par ikvienu savu soli ir jāuzņemas atbildība. Par visu, ko darām: par potēm, par ēdienu, ko ēdam, par to, ko dzeram, ko nodarām citiem un ko nodarām sev, kā uzturam savu veselību – tā visa ir mūsu atbildība. Cilvēkam jābūt atbildīgam, lai viņš būtu vesels.

Būtībā ir trīs vaļi, kas mums nodrošina veselību: veselīga pārtika, regulāras fiziskās aktivitātes un… ir jājūtas (laimīgam – tas skan banāli, bet…) komfortā ar sevi. Vislabāk to redz bērnudārzniekiem. Ja bērns nav gatavs bērnudārzam, viņš slimo.

Es strādāju par ārstu mazliet vairāk nekā divdesmit gadus, un neviens mani nav spējis pārliecināt, ka bērns iet bērnudārzā, viņam viss ir labi, patiešām viss ir kārtībā, tikai viņš slimo. Tāpat ir pieaugušiem cilvēkiem – jo cilvēks ir vairāk nomocījies, noskrējies, pārņēmies ar sevi, ar problēmām, ģimeni, darbiem, jo viņš ir slimāks. Ja nav slims šodien, būs slims pēc pusgada. Problēmas ir visiem, svarīgi, kā mēs tās uztveram un kā pret tām attiecamies.

Ir jāsaprot, ka nevienam nekas nepienākas. Viss ir jānopelna. Pat laime jānopelna. Jo – kad cilvēks ir laimīgs? Kad viņš ir kārtīgi pastrādājis, pārnācis mājās, var atpūsties, ir apmierināts ar dienu, kas ir izdevusies. Ja viņš strādā to, kas patīk. Ja cilvēks darbā mokās, tas nozīmē, ka viņa lēmums bijis nepareizs jau pašā sākumā – strādāt, kur nejūt gandarījumu.

Gruzīnu režisora Tengiza Abuladzes filmā “Grēksūdze” ir epizode, kurā kāda veca kundzīte iet pa ielu. Pretim nāk jaunāks cilvēks. Kundzīte viņam prasa: vai šī iela ved uz baznīcu? Viņš saka: nē, šī iela neved uz baznīcu! Viņa – tad kāpēc ir vajadzīga iela, kas neved uz baznīcu? Te arī ir jēga – kāpēc vajadzīgs darbs, jebkāda darbība, kas nerada gandarījumu?

Es gribētu cerēt (un domāju, ka tā notiks), ka pēc gadiem divdesmit medicīna kļūs personīgāka. Ka tā kļūs vairāk orientēta uz cilvēku. Es ticu, ka tā mainīsies, jo šis ir ļoti aktīvs laiks – mainās daudzi pamata uzstādījumi: cilvēki iestājas pret ķīmiju, pret ķīmiskām zālēm, sāk domāt ekoloģiskāk, globālāk. Cilvēki ir sākuši domāt par nākotni un šādu, domājošu cilvēku kļūst arvien vairāk.

 

Raksts publicēts žurnālā – “Ko ārsti tev nestāsta”, 2017.gadā.

Jautājumi / Atbildes

Ar prieku atbildēsim uz visiem jūs interesējošajiem jautājumiem. Lūdzu norādiet savu vārdu, e-pastu, un jautājumu vai problēmas aprakstu. Atbildi nosūtīsim uz norādīto e-pastu. Ja vēlaties saņemt atbildi nekavējoties, lūdzu sazinieties ar mums izmantojot lapas augšā norādīto kontaktinformāciju.

*