Bērnu drošībai – 22.05.2007

Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai: Viens, ar svarīgu bagāžu

Attiecības. Lai bērns justos droši, ar viņu jāpārrunā iespējamās situācijas

Nesenie sirdi stindzinošie notikumi ar Justīni, daudzie pazudušie bērni dara ļoti bažīgus visus vecākus Latvijā. Kā lai laižu savu mazo vienu pašu ārā, kā lai jūtas drošs, kad atvase iet uz skolu, uz pulciņu, pie draugiem? Par to, ko svarīgi zināt vecākiem un ko noteikti vajadzētu izrunāt ar bērniem, stāsta Amanda Zariņa, Homeopātijas institūta psiholoģe, kura strādā arī Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunī.

Ziņas par bērnu

Psiholoģe Amanda Zariņa ieteic vispirms iemācīt bērnam ziņas par viņu pašu: kā sauc, kur dzīvo, to var darīt jau no pieciem gadiem, pat agrāk. Var ierakstīt ziņas drēbītēs. Ir bērnu apģērbi, kur šādam nolūkam paredzēta speciāla vietiņa – ar ūdensizturīgu rakstāmo fiksē mazā vārdu, mammas vai tēta vārdu un telefonu. Kad mazulis apjucis stāv un raud, šīs ziņas dod iespēju palīdzēt. Ja redzat bērnu, kurš, iespējams, nevar atrast mājas, vecākus, pavaicājiet, varbūt svarīgais ir kaut kur ierakstīts – mēs piezvanīsim tavai mammai, un viss būs kārtībā.

Bērni jau zina, kas notiek. Dzird par atgadījumiem ar pazudušajām meitenēm, domā par to visu. Tādēļ svarīgi ir izrunāt, paskaidrot – ļauni cilvēki izdarīja ar meitenīti ko sliktu, tagad viņa ir mirusi un nekad vairs nebūs dzīva. Un lai tā nekad nenotiktu ar tevi, mums ir jāaprunājas, kā rīkoties, ja tev gadījumā nāk klāt kāds ļauns cilvēks, pat ja pēc skata neizskatās tāds. Vai tad mūsu tētis iet kādam bērnam uz ielas klāt un saka – brauc līdzi, es tev parādīšu sunīšus?! Nu redzi, normāli cilvēki tā nedara…

Psiholoģe teic, ka būtiski runāt mazajam saprotamos tēlos un jēdzienos. Protams, pirmsskolas vecuma mazos pēc iespējas nevajadzētu atstāt vienus uz ielas.

Es ar jums nerunāšu!

Par visu jārunā jau iepriekš, neatkarīgi no tā, vai kaut kas ir noticis. Bērnam nav pieredzes, tāpēc ir jāiemāca. Jāizskaidro ar piemēriem, it kā trenējot orientēties nezināmajā. Jāstāsta, lai mēģina neapjukt nezināmās situācijās.

Ja tev nāk klāt svešs pieaugušais un tu jūties bailīgi, nepatīkami vai neērti, tev nav ar viņu jārunā, nav jāiet līdzi. Tev nav jābūt pieklājīgam, drīksti pateikt – es negribu ar jums runāt, es neiešu, es nerunāšu, man mamma neļauj, ejiet prom! Ja svešais tev tuvojas, jāatkāpjas trīs soļi lēnām un tad labi ātri jāskrien prom. Nevis jātēlo, ka viss ir kārtībā.

Ieej kafejnīcā, veikalā, ej klāt uzticama paskata pieaugušajam, piemēram, tantei ar bērniņu, tantei, kas atgādina tavu skolotāju. Paskaties apkārt, vai nav policista vai kāda cita formā tērpta, vai kaut kur nestāv ātrās palīdzības mašīna. Pieskrien klāt un pasaki, ka esi pazudis, ka tev seko kāds svešs cilvēks. Uz lauku ceļa bērns var apstāties, nogaidīt, lai svešinieks paiet garām. Vai arī pieskriet klāt sievietei ar maziem bērniem un teikt – es ar jums paiešu kopā gabaliņu. Māciet nekautrēties, būt drošam. Ja kāds tevi aiztiek vai pieskaras, droši kliedz – liec man mieru, nenāc pakaļ! Pat ja tev tikai tā šķiet. Ja tevi velk mašīnā, tad ir jākliedz, cik vien spēka, tev ir jāsit un jākož, jāpretojas, cik vien vari!

Mazie bieži vien baidās, ka vecāki viņus nosodīs. Bēgot nokrīt, sasmērējas, bet mamma nevis pavaicā – kas notika, kāpēc tu nokriti, bet sarāj – kāds tu izskaties, sivēns tāds, atkal drēbes nosmērēji! Bērns ieraujas sevī, situācija netiek pārrunāta Nevis rājiet, bet pajautājiet, vai nācās bēgt no kāda, vai krita, kas notika.

Paskaidrot, ne aizliegt

Nevis vienkārši aizliegt: nedrīkst, nedari, neej, bet paskaidrot. Ja vecāki teiks: neej tajā būvē, tad bērns obligāti to izdarīs. Jo rodas pastiprināta interese, kāpēc tad nedrīkst. Pavisam citādi, ja paskaidro – tumšajās trepēs varētu būt paslēpies slikts cilvēks, tevi tur var apdraudēt narkomāns, kas atņems mobilo telefonu, sīknaudu. Tu būsi šokēts, nobijies, izmisis un nezināsi, ko darīt.

Nav pareizi teikt – neuzticies nevienam svešam – neko nepaskaidrojot. Lūk, situācija. Bērns baidās no tiem visiem briesmīgajiem svešajiem. Stāv un raud. Bet piebrauc labs onkulis un laipni saka – es tevi aizvedīšu…

Bērns ir jāmāca, ka svešās mašīnās kāpt nedrīkst, lai arī piedāvā konfektes, rotaļlietas vai aizvest paskatīties mazus kaķīšus vai sunīšus. Nekādā gadījumā nekāp svešā mašīnā! Laukos daudzi bērni soļo pa ceļa malām, mašīna pietur, un mazajam grūti atteikties, varbūt lietus līst vai auksti. Var ieteikt kāpt pie pazīstamiem ļaudīm vai tad, ja mašīnā ir tante un mazi bērniņi.

Jāpārliecinās, vai bērns zina visvajadzīgāko numuru – 112. Pat daudzi pieaugušie nezina, kāds ir telefona numurs, kas palīdz un savieno ar speciālajiem dienestiem.

Par pusaudžiem cita saruna. Ar viņiem var runāt daudz tiešāk, saukt lietas īstajos vārdos. Droši vien pazudušajām meitenēm vecāki bija teikuši – nekāp svešās mašīnās, bet nebija paskaidrojuši, kāpēc, kas var notikt. Tā tikai šķiet, ka pusaudzis visu zina. Pavaicājiet: vai tu redzēji sižetu, kā meitenīti ievilka mašīnā, izvaroja un nogalināja, vai tu zini, ka tā mēdz notikt? Kā tu būtu rīkojusies? Nevis censties ieborēt – nedari, nedrīkst -, bet pavaicāt, vai zina, un paskaidrot.

Svarīgi, lai bērns neapjuktu nezināmās situācijās. Un lai neapjuktu, ir jārunā. Daudzas reizes. Ik pēc laiciņa atkal un atkal: vai tu atceries, kā vislabāk rīkoties, pastāsti, ko tu atceries no mūsu sarunas.

Kā lai viens iet uz skolu?

* Pirmajā klasītē sākumā noteikti iet kopā ar pieaugušo, bērnu pavada. Pēc laika pamēģina palaist vienu. Pirms tam visu pārrunā: ko tu darīsi, ja būs sarkanā gaisma, ko tad, ja pie sētas ries tas niknais suns, neskaties uz viņu, ej lēnām garām…

* Laidiet vienu pie bīstamākā ceļa posma un skatieties, kā mazais to veic. Kad vairākas reizes esat pārliecinājušies, kā skolnieciņš veic šo ceļu, ka tiešam prot to darīt, tad var laist vienu

* Noteikti vienmēr pajautājiet – kas bija interesants tavā ceļā, tā var atklāties nozīmīgas detaļas. Ja jautāsiet – kā gāja, tad mazais atbildēs – labi. Un neko neuzzināsiet

Svarīgi!

* Jāpārliecinās, vai bērns zina savu vārdu adresi. Ja ir pārāk mazs, labāk šo informāciju ierakstīt drēbītēs vai kur citur

* Izskaidrojiet, kā un kāpēc rīkoties situācijās, kad bērnam tuvojas vai uzrunā svešs cilvēks. Ik pēc laiciņa pārbaudiet, kā mazais sapratis skaidroto

* Par nosmērētām drēbītēm vispirms nerājiet, bet pavaicājiet, kas notika. Tā var uzzināt daudz ko nozīmīgu

* Nevis sakiet – nedrīkst, nedari, neej, bet paskaidrojiet, kas var notikt

* Pārbaudiet, vai zina no galvas visvajadzīgāko numuru – 112, izstāstiet, ka tas ir bezmaksas un pa to var droši zvanīt bīstamās situācijās

* Pastāstiet, ka eksistē uzticības tālrunis bērniem un pusaudžiem, uz to var zvanīt no visas Latvijas un no visiem telefoniem bez maksas: tālr. 8006008

Gunta Tabore, „Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai”, 22.05.2007

Copyright © LETA

Jautājumi / Atbildes

Ar prieku atbildēsim uz visiem jūs interesējošajiem jautājumiem. Lūdzu norādiet savu vārdu, e-pastu, un jautājumu vai problēmas aprakstu. Atbildi nosūtīsim uz norādīto e-pastu. Ja vēlaties saņemt atbildi nekavējoties, lūdzu sazinieties ar mums izmantojot lapas augšā norādīto kontaktinformāciju.

*

Lūdzu aprēķini! 11 + = 20